1989. gada vasarā Gatis Gaujenieks, ārlatviešu grupas “Akacis” mūziķis, ierosina Maijai Lūsēnai izveidot vēl nebijušu meiteņu grupu Latvijā, šim nolūkam sapulcējot tā laika populārākās dziedātājas: pašu Maiju, Ievu Akurateri un Olgu Rajecku. Gaujenieks sacer dziesmu “Varbūt rīt”, kurai tiek radīts īpašs aranžējums. To veido Juris Riekstiņš (“K.Remonts”) kopā ar Ingu Baušķenieku (“Dzeltenie Pastnieki”), tāpēc projektā tiek iesaistīta arī salīdzinoši reti dziedošā Edīte Baušķeniece. Dziesmas “Varbūt rīt” aranžējums balstīts uz ideju, ka dāmas atdarina instrumentu spēli, tāpēc to partijas rakstītas apzināti vienkāršoti. Arī tāpēc dziesma kļūst tik fantastiski populāra, ka ierindojas “Mikrofona” 1990. gada aptaujas priekšgalā. 1990. Gadā “Dāmu Pops”, pieaicinot “Kungu Galopu” Jāņa Lūsēna un Aivara Gudrā sastāvā, piedalās “Bildēs”.Tomēr Edīte no tālākas sadarbības atsakās, un trīs palikušās dāmas iedzied Jāņa Lūsēna komponēto “Tu esi”, ar ko arī aprobežojas grupas darbība 1991. gadā. 1999. gada nogalē LTV pasākumā “Zelta kasete” “Dāmu Pops” sanāk kopā, lai saņemtu balvu kā “Gadsimta sievišķīgākā grupa” un atklāj, ka pienākusi ansambļa desmit gadu jubileja. Dāmas sāk sarunas par albuma ieskaņošanu, uz Valentīna dienu piedalās Rajeckas rīkotā pasākumā, tad vēl kādā, līdz tik tiešām nobriest ne tikai albuma ideja, bet arī grandiozas koncertturnejas projekts.2000. gada vasarā četrotne uzstājas Latvijas estrādēs “Aldara” tūres ietvaros kopā ar “Līviem” un “Bumerangu”, kā arī studijā “Elco” skaņu režisora Ginta Stankeviča vadībā pārskaņo kā veco grāvēju “Varbūt rīt”, tā latvju roka klasikas pērles no to grupu repertuāra, kurās dāmas savulaik darbojušās (“Zodiaks”, “Bāze 7”, “Dzeltenie Pastnieki”), turklāt divas jaunas Lūsēnas komponētas melodijas. Albuma iznākšanai 5.oktobrī seko turneja pa Latvijas klubiem un koncertzālēm.
Baltā … kas simbolizē labo spēku un neapsīkstošo enerģiju. Olga savā sirdī un darbos tāda vienmēr arī ir bijusi. Viņu nevar satricināt un izsist no sliedēm neveiksmes, jo Olga nekad nevienam neatriebjas, lai kāds arī būtu pāri nodarījums. Un kāds augstāks spēks, kas mūs visus vada, šo Olgas būtību augsti novērtē, tādēļ viņai sanāks viss, pie kā viņa ķeras klāt. Olgai ir labi, ja ap viņu apkārt ir viņas vismīļākie un dārgākie cilvēki. Ja tas tā ir, tad Olgas spēks dubultojas un ikviens kalns būs pārvarams, jebkurš darbs būs padarāms. Un šobrīd ir tieši tā.
Ceļā uz jauno brīnišķo pasauli, Olga ne uz brīdi nav pametusi dziesmu, jo bez tās dzīvot viņa nespēj. Un bez bērniem arīdzan. Gan pašas meita Marija, gan neskaitāmie bērnu simti, kas ar Olgas palīdzību iepazinuši dziesmas un dejas doto enerģiju. Tagad, ieejot jaunajā brīnišķā pasaulē, Olga dzied kopā ar pārējām rozēm, kā arī veido savu jauno solo programmu. Ar savu dzīves prieku un enerģiju Olga ikvienam no sirds visu pateiks vienā vārdā: “Turās!”
Zelta roze MAIJA
Mērķtiecība, raksturs, tiešums, lietišķums
Maijas dvēseles dziļākās stīgas atklāt izdosies tikai retajam. Daudz ko Maija ir iemācījusies pārdzīvot tikai sevī, neļaujot emocijām nokļūt apkārtējo vidū. Tomēr viena no šīm dvēseles stīgām – mūzikas mīlestība nav apslēpjama. Ceļā uz jauno brīnišķo pasauli, Maija ir gājusi caur uguni un ūdeni, būdama gan aktrise, gan dziedātāja, gan biznesa pasaules dalībniece. Tomēr tagad Maija par visu vairāk vēlas saņemt to enerģiju, ko var iegūt stāvot uz skatuves un dziedot publikas priekšā. Maija atgriežās mūzikā. Un atgriežas ne tikai kā dziedātāja, bet arī kā komponiste un savu domu un pārdzīvojumu izteicēja savās dziesmās.
Zelta krāsa. Tā vislabāk no krāsām atbilst Maijai. Lietišķums, skaidrs mērķis, tiešums, stingrs raksturs, vērtība, bet tajā pašā laikā arī brīnums un skaistums, kas apbur. Daudz ko ceļā uz jauno brīnišķo pasauli, Maijai nācies iemācīties, daudz nācies krist un daudz celties, bet tas nav Maiju pazudinājis. Viņa ir un viņa būs – gluži tāpat kā zelts, lai kādi arī laiki nenāk
Violetā roze IEVA 
Sapņi, cerība, ticība, gaisma
Mazliet cita pasaule. Savējā, iekšējā, citiem nesaprotamā. Varbūt tādēļ Ieva tik bieži vienkārši noraugās uz notiekošo apkārt, bet neko nesaka. Sapņi. Jā, tie Ievai patīk, viņa dzīvo tajos arī nomodā esot. Ne uz vienu brīdi Ieva nav atmetusi cerību, ka jaunā brīnišķā pasaule ir tā vērta, lai uz to dotos. Ieva tic gaismas spēkam un zina, ka tas viņai palīdz. Kā to visu pateikt vienā vārdā, vienā krāsā? “Violets”, sapņaini saka Ieva.
Ceļu uz jauno brīnišķo pasauli Ieva gājusi, iet un ies kopā ar mūziku. Bez mūzikas viņa sevi nespēj iedomāties. Neskaitāms jau ir Ievas dziesmu pūrs, bet viņa tik un tā iet un dzied. Tagad atkal esot kopā ar pārējām rozēm, Ieva var droši dzīvot savos sapņos, jo šie sapņi un melanholija ir viens no četru rožu spēka un enerģijas stūrakmeņiem. Ieva ļaujas tam. Un ne tikai ļaujas … arī
Rozā roze EDĪTE 
Gudrība, vieglums, noslēpums, rotaļa
Rozā roze. Jā, varbūt …Varbūt arī strīpainā vai neredzamā, bet smaržojošā noteikti. Tāda, kura ir, kur ir jūtama, bez kuras vienkārši nevar. Kādēļ tā, kur slēpjas šī ideja, šī atslēga? Rozā roze ir visdabiskākā, nejauši tik dabiska, ka Mazais Princis atnāk un piedod viņai par dažiem ērkšķiem. Un piedod tādēļ, ka rozā roze jau sen Mazajam Princim ir piedevusi visu, ko viņš ir darījis un arī visu to, ko viņš vēl darīs. Rozā roze zina, ka tā ir visgudrākā un patiesākā izeja, kā spēlēties ar lielo noslēpumu, kuru mēs saucam par dzīvi.
Vieglums. Arī tā ir Edītes dzīves ceļa atslēga. Viņa nesarežģī lietas tā, lai vairs ne pati, ne kāds cits neko nevarētu saprast. Ja jāiet un jādara, Edīte daudz nedomādama, iet un dara. Tādēļ arī sanāk. Kopā ar pārējām rozēm, Edīte par saviem sapņiem un mērķiem, kā arī to piepildījumu ir droša un pārliecināta.
Stāsts: Kārlis Anitens
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru